Pirms tūkstošiem gadu bērns atrada spīdīgu akmeni klinšu līci, un cilvēce pirmo reizi tika iepazīstināta ar zeltu. Zelts vispirms tika atklāts kā spīdošs, dzeltenīgs tīrradnis tā dabiskajā stāvoklī cauri visai planētai. Tā kā zelts ir izkliedēts visā ģeoloģiskajā pasaulē, tā atklāšana notika dažādās grupās daudzās dažādās vietās. Cieņa pret zeltu bija universāla. Tā saistība ar personisko bagātību ir kopīga daudzām kultūrām visā pasaulē. Nav šaubu, ka tas bija pirmais metāls, kas zināms agrīnajiem hominīdiem.
Zelts ir vieglākais apstrādājamais metāls. Tas parasti tiek atrasts tīrā un viegli modificējamā stāvoklī. Zelta agrīnā izmantošana bija bez šaubām dekoratīva, un tās spožums un noturība, kas nerūsē un neapsūbē, lika agrīnajām civilizācijām to saistīt ar dievībām un karaliskumu. Tādējādi zelts senos laikos tika izmantots svētnīcās un statujās, plāksnēs, krūzēs, vāzēs, visu veidu traukos un, protams, rotaslietās. Zelts tiek saistīts arī ar briedumu un uzplaukumu. Civilizācijas uzplaukumu virsotnes tika sauktas par zelta laikmetu. Kā zināms, piecdesmitā kāzu gadadiena tiek saukta par zelta gadadienu. Cilvēka vērtīgākie vai veiksmīgākie gadi bieži vien tiek uzskatīti par zelta gadiem. Galvenā balva Olimpiskajās spēlēs un daudzās citās sporta sacensībās jau sen ir bijusi zelta medaļa. Tāpat arī vērts atcerēties par daudzajām zelta dārgumu vietu leģendām, kas dzīvo vēl līdz šodienai.
Dažos jūdaisma un kristietības veidos zelts ir saistīts gan ar svētumu, gan ar ļaunumu. Otrajā Mozus grāmatā zelta teļš ir idolatrijas simbols, savukārt Grēbes grāmatā, Ābrahams tika atzīts par bagātu pateicoties lielajam sudraba un zelta apjomam, un Mozusam tika dota norāde, ka Derības arkā žēlsirdības sēdvieta ir jānosedz ar tīru zeltu.
Fenicistiem, ēģiptiešiem, indiešiem, hetitiem, ķīniešiem un citiem zelta meklētājiem karavīri tika nosūtīti strādāt raktuvēs, tāpat kā vergi un noziedznieki.
Inki atsaucās uz zeltu kā “Saules asarām”. Jau 3100. g. p.m.ē. ir pierādījumi par zelta un sudraba vērtību attiecību pirmās Ēģiptes dinastijas dibinātāja Menes kodeksā. Šajā kodeksā ir norādīts, ka “viena zelta daļa ir vienāda ar divarpus daļām sudraba vērtības.” Tas ir senākais pavediens, kas parāda vērtības attiecību starp zeltu un sudrabu. Pirmā zelta izmantošana naudas nozīmē notika aptuveni 700. gadā p.m.ē., kad Līdijas tirgotāji ražoja pirmās monētas. Tie bija vienkārši iespiesti gabaliņi ar 65 % zeltu un 25 % sudraba maisījumu, kas pazīstams kā “electrum”.
Grieķi zināja daudz par zelta ieguves praktiskajiem aspektiem. Līdz Aleksandra Lielā nāves brīdim, 323. gadā pirms mūsu ēras, grieķi ieguva zeltu no Herkulesa balstiem Gibraltārā uz austrumiem līdz Āzijai un Ēģiptei. Romieši arī veicināja zelta ieguvi, mīnējot zelta ieguves plaši visā to impērijā, ievērojami uzlabojot ieguves metodes.
Naudas jēdziens (piemēram, zelts un sudrabs standarta svarā un izlases monētas) ļāva pasaules ekonomikai paplašināties un uzplaukt. Klasiskā grieķu un romiešu valdīšanas perioda laikā Rietumu pasaulē zelts un sudrabs ieplūda Indijā garšvielām, un Ķīnā caur zīda tirdzniecību. Impērijas uzplaukuma laikā 98-160. gadā, romiešu zelta un sudraba monētas valdīja no Lielbritānijas līdz Ziemeļāfrikai un Ēģiptei.
Ja atskatāmies daudz nesenākā vesturē, tad kopš 19. gadsimta beigām Dienvidāfrika ir bijusi nozīmīga daļa no pasaules zelta piegādes avota, un aptuveni puse no šorīd apritē esošā zelta nāk no Dienvidāfrikas. Vērts arī atzīmēt, ka divas trešdaļas no šobrīd pasaulē izraktā zelta ir iegūtas vien pēdējo simts gadu laikā.